BaltaisValis - Blogs

Doktors Haštags: “Brīnumi notiek ar tiem, kuri tiem tic”

Fri, 14 Jul 2023 16:27:00 +0000

"Baltā Vaļa" saruna

Rihards Čerkovskis jeb Doktors Haštags ir ļoti interesanta personība – viņš sarakstījis grāmatu bērniem, uzstājas ar zinātnes teātra priekšnesumiem un vada pašizaugsmes nometnes bērniem. Ir vasara un daudzās ģimenēs mazie dodas uz nometnēm. Arī uz Doktora Haštaga nometnēm. Tāpēc būtu interesanti uzzināt, kā sagatavoties nometnei un kas tajās notiek. Rakstu mazajiem lasītājiem ar Doktora Haštaga padomiem lasiet žurnāla “Baltais Valis” jūlija/augusta numurā.

Ko darīt, lai vecākiem ir mierīga sirds un bērni ar prieku dodas uz nometni?

Nometnei jānobriest morāli – pirms nometnes kopā ar bērniem vajadzētu izpētīt programmu, var sākt iztēloties, kā tas būs – būt tik ilgi projām no mājas. Var aprunāties par noteikumiem, piemēram, ka nevarēs sazvanīties jebkurā brīdī, jo telefoni ir pie nometnes vadītājiem.

Bērni ir dažādi. Interesantākais, ka vecums nenosaka, vai bērns ātri iejutīsies nometnē. Ir 7-8 gadnieki, kas nometnēs ir ļoti droši – viņiem nav laika zvanīt mammām un tētiem, jo jāskraida apkārt, visur iesaistās. Tajā pat laikā ir vecāki bērni – ap 12 gadu vecumu, kuram ir grūtāk iejusties. Tāpēc svarīga iepriekšējā sagatavošanās un sevis noskaņošana, ka viss būs labi, būs interesanti un aizraujoši, it sevišķi, bailīgākajiem bērniem. Ja viņi nedēļu, divas, trīs nedēļas pirms nometnes sākuma sev teiks: “O, tas būs foršs piedzīvojums, o, man patiks, es atradīšu sev jaunus draugus,” viņi sevi noskaņos tā, ka nometne ies pie sirds.

Tiem bērniem, kas jūtas nedrošāk, ieteicams līdz uz nometni paņemt mīļmantiņu, ar kuru var piedalīties nodarbībās, doties pārgājienos un visu laiku turēt pie sevis.

Pastāstiet, ko nozīmē – pašizaugsmes nometnes?

Mūsu nometnēs cenšamies pavērt vaļā durvis uz pasauli, par kuru bērni nemaz nenojauš. Bērns, kas mācās 3.,4., 5, klasē saprot, kas ir ģimene, kas ir skola, viņi apmēram saprot, kas ir cilvēki, ka viņiem ir darbs, kādam iet sliktāk, kādam iet labāk utt. Mūsu nometnēs cenšamies iedrošināt, ka skola ir vajadzīga, tur var iemācīties daudz ko foršu, tomēr ne visu, piemēram, kā atklāt savu unikalitāti, savas stiprās puses, iemācīties pret citiem izturēties ar cieņu un mīlestību, izsapņot lielus mērķus un ticēt saviem sapņiem. Mēs mēģinām savās nometnēs bērniem iedot priekšstatu, ka, ja dzīvē grib kaut ko sasniegt, jāpaļaujas uz sevi. Viņiem no bērnības jāsāk meklēt zināšanas, kā attīstīt sevi un realizēt pieaugušo pasaulē. Nometnes galvenais pīlārs ir tas, ka bērni atbrauc mācīties lietas, ko pieaugušie apgūst dažādos semināros, lekcijās un pašizaugsmes skolā.

Pašā nometnes sākumā mēs rādām multenīti par ieraduma spēku. Vienā pusē ir cilvēciņš, kas daudz strādā, lasa grāmatas, izvirza sev mērķus un otrā pusē cilvēciņš, kas ēd našķus, vienmēr ir neapmierināts, daudz skatās televizoru. Pēc 10 gadiem viens cilvēciņš ir muskuļots, sportisks, viņam ir diplomi, godalgas. Otrais ir tāds neveselīgs, neapmierināts, nevīžīgs. Mēs bērniem dodam izvēlēties. Bērni saprot, ka ikdienas darbības dot rezultātu, un lielākā daļa bērnu pilda mūsu rituālus, piemēram, iedvesmo sevi katru rītu ar labiem vārdiem, mācam vizualizāciju, mācam strādāt ar savu iztēli jo mūsu smadzenes neatšķir, kas ir par īstam un kas ir iztēle, kas ceļ pašapziņu un dod pārliecību, ka varam savus mērķus īstenot.

Mēs mācamies lasīt grāmatas. Mēs sportojam. Mēs ejam pārgājienos, paskrienam, nodarbojamies ar jogu. Savukārt vakarā atceramies dienas labās lietas pateicības aplī.

Kā tiekat galā ar viedierīču sērgu?

Mēs praktizējam to, ka bērns telefonu nodot glabāšanā lielā kastē. Tie tiek izsniegti reizi dienā uz stundu. Tad bērns vai nu pats piezvana vecākiem, vai vecāki piezvana viņam, vai arī viņš paskatās Jūtūbu un paspēlē spēlītes. Es esmu pārliecināts, ka jāmācās izmantot tehnoloģijas. Ja divas stundas spēlē spēlītes, kur zombiji “kapā viens otru”, tas nedod nekādu attīstību. Ja viņš tajā pat laikā pēta, kā lidot kosmosā vai Ēģiptiešu piramīdu vēsturi, tad telefons tiek izmantos jēgpilni. Mēs – negribam būt diktatori, kas grib atņemt telefonus, lai justos vareni. Mēs gribam iemācīt pareizi izmantot telefonus, lai bērni no tiem nebūtu atkarīgi. Daudzreiz redzam situācijas, kad bērniem trīc rokas un līst asaras, atdodot telefonus. Taču otrajā, trešajā, ceturtajā dienā puse savus telefonus vai nu neņem vispār vai paņem uz piecām minūtēm un skrien izmantot savu brīvo laiku. Mums nav telefonu laiks, jo mums ir brīvais laiks. Bērns var spēlēt telefonu, bet var arī spēli “patiesība vai risks” vai futbolu vai pastaigāties. Brīvajā laikā nereti mammas zvana man un jautā, ”Kāpēc mans dēls vai meita nezvana?” Es atbildu: “Viņš tagad spēlē futbolu, vai gribat, lai viņu iztraucēju?”

Kāpēc ikvienam bērnam ir vērts kaut reizi izbaudīt vasaras nometni?

Es gribu uzslavēt sava aroda kolēģus, jo Latvijā ir daudz dažādu fantastisku nometņu. Mums ir bērni, kas uz mūsu nometni jau brauc trešo un ceturto reizi. Es cenšos viņus pat atrunāt, lai aizbrauc uz citu nometni. Jo vairāk mēs gūsim priekštatus, jo foršāk mums būs darboties. Katrai nometnei ir savas vērtības, savi mērķi, misijas un vajadzības, kāpēc bērniem būtu interesanti uz to doties.

Bet īsumā – nometnēs ir iespēja uzzināt, iemācīties un izprast daudz ko jaunu, aizdomāties, iedziļināties. Un tad vēl ir izklaide, peldēšanās, rotaļāšanās, spēles, vakaros spoku stāsti, mafijas spēles. Nometnēs var iegūt jaunus, foršus draugus. Ir bērni, kas brauc uz nometnēm, lai tur satiktu iepriekšējās nometnēs satiktos draugus. Tie savstarpēji sarunā, uz kuru uz kuru nometni brauks, un jūtas kā tādi karaļi, kas visu zina, iedvesmo mazākos un saka, ka bez nometnēm nemaz nevar dzīvot.

Intervēja Gunta Apse

Ļaut bērnam noticēt sev

Mon, 05 Sep 2022 14:36:00 +0000

"Baltā Vaļa" saruna

Andra Strautiņa ir Rīgas Stradiņa universitātes Karjeras centra Karjeras izaugsmes veicinātāja, viņa pasniedz studiju kursus gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Liepājas Universitātē. Paralēli Andra ir uzņēmēja, koučs jeb izaugsmes trenere, mentore programmā Riga TechGirls, gan dažādās citās programmās. Andra ir arī grāmatas bērniem “Tu vari” autore, kurā, izpildot dažādus uzdevumus, var soli pa solim iepazīt sevi un savas superspējas, sapņot drosmīgus sapņus un mācīties tos īstenot. Daži uzdevumi no šīs grāmatas tika publicēti arī žurnāla “Baltais Valis”2022. gada 4. numurā. Sākoties jaunajam mācību gadam, piedāvājam sarunu ar Andru Strautiņu par bērnu pašapziņu, bailēm, drosmi un mērķiem.

Kā radās ideja dienasgrāmatai “Tu vari"?

Es smejos, ka šo grāmatu rakstīju 20 gadus. Tā daļēji ir veltījums pašai sev. Es bērnībā būtu gribējusi, lai mani kāds uzmundrinātu ar vārdiem: “Andra, tu vari, tev sanāk, tev ir tādas foršas īpašības un prasmes.” Lai, kāds būtu mani pastūmis uz priekšu un atbalstījis. Bet idejas materializējušās tieši grāmatas formātā, daļēji pateicoties maniem studentiem. Es pasniedzu karjeras konsultantiem maģistrantiem kursus par bērnu un jauniešu socializāciju un resocializāciju, kur rādu dažādas metodes. Šī sadaļa ir ļoti iecienīta, mani studenti – skolotāji vai tie, kuri strādā ar bērniem un jauniešiem, ar lielu prieku izmanto manas metodes.

Kad pati sāku meklēt literatūru latviešu valodā, sapratu, ka mums ir atsevišķa grāmata par emocijām, ir kaut kādas izdales materiāli, bet nav vienuviet literatūras par sevis iepazīšanu un mērķiem. Man ir arī kouča izglītība, tāpēc grāmatas saturs vairāk balstīts jautājumos nevis gatavās atbildēs. Saliekot visu kopā, grāmata tapa tāda, kādu man to gribējās – aizpildāma. Pildot to, bērns var izprast sevi un noticēt savām spējām. Ar grāmatas palīdzību gribu bērniem un jauniešiem iedot ticību pamēģināt nebaidoties no kļūdām.

Reiz strādāju krīzes centrā, kur kāds mazs zēns pildīja lapu ar figūrām. Viņam labi sanāca līdz nonāca līdz figūrai, kuru nekad nebija zīmējis, un lapa dusmās aizlidoja pa gaisu. Zēns nemaz nepamēģināja, bet uzreiz sevi “noraka”. Būtībā es šo grāmatu veltu šim zēnam, lai gan nezinu, kur viņš ir šajā pasaulē.

Kur bērnos rodas bailes, ka viņam nesanāks? Bērnam taču ir dabiska vēlme visu pamēģināt?

Es domāju, ka pie vainas ir ārējā vide. “Neskrien, nelec, sasitīsies, neaiztiec, par aukstu, par karstu!” Tās ir iemācītās bailes un bezpalīdzība. Mēs - vecāki un pedagogi vēlamies bērnu pasargāt, bet reizē nerādam ar savu piemēru to, ka var arī kļūdīties. Mana pieredze skolā saistās ar vienu teikumu, ko vienmēr atcerēšos: “Tik gudra meitene, bet tik stulbs jautājums.” Tu, pieaugušais, nemāki atbildēt bērnam, bet atsit “bumbiņu” tā, lai viņš domā, ka jautājums bijis muļķīgs.

Mēs kā pieaugušie paši nenoticam sev, līdz ar to bērnam nav parauga, kā pamēģināt ko jaunu. Mūsu sabiedrība ir izveidojusies tāda, kas pieprasa perfektumu. Tev jau no jaunības jāizplāno karjera – kā tu soli pa solim nonāksi līdz superīgajam izdomātajam amatam vai finansiālajam mērķim. Mums noteikti vajag, lai tas beigtos ar perfektu rezultātu. Bet tā dzīvē ne vienmēr notiek. Nereti pastāv disonanse starp realitāti un to, kā mēs iedomājamies. Ikdienā sakām: “Atkal man nekas nesanāca, nevis – gadījās”. Arī sociālajos medijos, Instagramā, Tik Tokā viss ir tik perfekts. Grūti iedomāties, ka aiz skaistās bildes ir smags darbs vai kļūdīšanās. Kad bērns pats sāk mēģināt, tad viņam liekas, ka nekas nesanāk – tātad lūzeris.

Grāmatā daudz tiek runāts par mērķiem. Par pieaugušo mērķiem varētu būt skaidrs, bet kādi varētu būt bērnu mērķi, uz kuriem tiem būtu jātiecās?

Gribu iebilst, pieaugušajiem arī bieži nav skaidri mērķi. Vai arī mērķi ir tik lieli, ka nav skaidrs, kā tos sasniegt. Tāpēc pastāv mentorings. Mērķi ir svarīgi, lai mēs nepeldētu pa dzīvi kā tādas lapiņas pa straumi. Bērna mērķi sākumā varētu būt sadarbībā ar vecākiem. Bērns pats pasauli iepazīst spēļu veidā. Vecāki vai pedagogi redz, ka bērniem ir kaut kādas dotības. Tad sarunas laikā, piemēram, sakot: “Es esmu pamanījis, ka tev ļoti labi padodas zīmēt”, var pārrunāt, par ko bērns gribētu būt. Ja bērns grib būt mākslinieks, tālāk pārrunā ar vecākiem, kādas īpašības nepieciešamas, lai sasniegtu mērķis. Piemēram, lai izstādei uzgleznotu divdesmit gleznas, nepieciešama liela pacietība. Bērniem mērķiem jābūt tādiem, kas raisa interesi pamēģināt, kaut ko sevī atklāt, izpētīt. Var uzstādīt mērķus, kas saistīti ar skolu, piemēram, startēt olimpiādē vai uzlabot zināšanas matemātikā. Mērķis arī var būt vienkāršāks, piemēram, paspēt visur laikā vai vairāk kustēties.

Grāmatas nosaukums ir “Tu vari”, bet bieži vien bērniem ir zema pašapziņa. Kā var palīdzēt bērniem pacelt pašapziņu?

Viens no veidiem – svinēt mazās uzvaras. Man arī pašai dažkārt liekas, ka visu dienu esmu nobumbulējusi, bet, kad sāku uzskaitīt, ko esmu izdarījusi, izrādās – wow, daudz. Esmu vadījusi meistarklasi, kurā runājam par iekšējo kritiķi. Tajā lūdzu auditorijai nosaukt, kādos vārdos viņi sauc sevi, kad kaut kas neizdodas. Bija gan kazas, gan loši un pat rupjāki vārdi. Bērni redz, kā vecāki sevi uztver neveiksmju gadījumā. Arī manā bērnībā neveiksmes tika uztvertas kā katastrofa. Es labi mācījos, bet, ja atnesu sliktāku atzīmi, viss bija slikti. Ja es sāku prasīt no bērna par daudz, un viņš nespēj to izdarīt, tad viņš sāks sevi vainot un kritīsies pašapziņa.

Ja mēs iedrošinām bērnu nepadoties, pajautāt citiem, kā tikuši galā ar kaut kādām lietām, tad radīsies pārliecība, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Jūs runājiet grāmatā, ka bērnam svarīgi sajust emocijas?

Kad kaut kas neizdodas, jūtam dusmas vai bēdas un otrādi – ja izdodas - prieku. Ir svarīgi saprast, ka manī ir visas emocijas un to, ka just emocijas, ir labi. Saprast, ka drīkst dusmoties, ja tu nedabū to, ko vēlies. Tas ir normāli. Varbūt dusmas palīdzēs spītam mēģināt vēlreiz.

Kā palīdzēt bērnam pārbarēt bailes un iegūt drosmi?

Pirmais uzdevums ir uzzināt – no kā tad īsti ir bail. Vai bail no soda vai no tā, ka izdosies? Piemērs no pieaugušo pasaules – ja man izdosies izveidot savu biznesu, tad būs jāiet prom no darba? Jāmaina dzīve pilnībā? Varbūt arī kādam bērnam bail, ka sanāks, un nemēģinās.

Svarīgi iepazīt, kādas ir šīs bailes. Kad sākam bailes preparēt, tad var izrādīties, ka tās nemaz nav tik biedējošas. Varam sadalīt bailīgo lietu mazās kripatiņās. Piemēram, bērnam bail skaitīt dzejoli uz skatuves. Ko darīt? Pieiet pie spoguļa un nolasīt dzejoli, tad noskaitīt to draugam, tad ģimenes locekļiem. Tā pamazām radīsies drosme noskaitīt dzejoli citiem skolēniem skolas zālē. Drosme ir paskatīties bailēm acīs un atzīt, ka ir bail. Vieglāk paslēpties kā strausam. Svarīgi mums, pieaugušajiem, atzīt, ka ir bail, it sevišķi, šajā laikā, kad apkārt ir tik daudz neziņas. Mūsu iekšiņa nesapas ar āriņu, bet bērni jau ir brīnišķīgi nolasītāji, un mana, ka kaut kas nav kārtībā. Mums visiem ir bail, mēs visi uztraucamies, ka izgāzīsimies.

Drosmi var trenēt drošā vidē mazās lietās. Man bērnībā bija bail kādam piezvanīt un kaut ko pajautāt, piemēram, mūzikas skolas skolotājai. Tad es staigāju pa istabu un izmēģināju sarunu. Arī līdz šim brīdim labāk sazinos caur e-pastiem nevis zvaniem, bet es to trenēju un pārvaru. Tas ir forši, ka varam parādīt citiem, arī bērniem, ka neesam neievainojami.

Vai rezumē ir tāds, ka ar sevi jāstrādā no bērnības, turpinot visu savu dzīvi?

Mēs maināmies, - tādi kādi bijām 5 gadu vecumā vai pirms 5 gadiem, mēs nekad nebūsim. Ar saviem studentiem runāju par socializāciju un par resocializāciju. Resocializāciju veicam visu laiku – apgūstam jaunas prasmes, kuras mums ir pietrūkušas. Piemēram, publiskā runa – ja es saprotu, ka jaunajā amatā tā man būs vajadzīga, tātad man tā ir jāapgūst. Vai, ja redzu, ka esošās prasmes man vairāk neder, tad es tās mainu vai atmetu. Bērnu vecumā, piemēram, var mēģināt iemācīties nekavēt, lai nekļūtu par mūžīgo kavētāju. Es saviem studentiem stāstu, ka tas nekas, ja nokavē manu lekciju, bet, ja nokavēsi savu īso uzstāšanos pie investoriem, kur jāprezentē savs uzņēmums, tad esi izstājies no spēles.

Kāds bija jūsu iedomātais mērķis, ja bērns izpildīs visus uzdevumus grāmatiņā “Es varu”?

Es zinu, ka ar grāmatu nekas nebeidzas. Ja katru dienu izpilda pa lapai, tad kopumā paiet 3 mēneši. Pēc ieradumu veidošanās teorijas, jārēķinās ar 21 dienu, 90 dienām vai vairāk, lai rastos labs ieradums. Pildot grāmatu, var izveidoties ieradums ikdienā pievērst uzmanību labajām lietām un saviem panākumiem. Arī daudzi pieaugušie pilda šo bērniem domāto grāmatiņu.

Šobrīd strādāju pie mobilās lietotnes, kas palīdzēs labo rutīnu uzturēt. Zinot, ka bērni “sēž” telefonos, viņi varēs darboties lietotnē. Ceru, ka grāmatas idejas vai kāds citāts lasītājiem iesēdīsies zemapziņā, un dzīvē viņi to var atcerēsies. Vārdiem ir liels spēks.

Intervēja Gunta Apse